Barikādēm 30
2021. gada 20. janvāris
1991. gada janvāra barikādes Rīgā bija viens no Atmodas laika izšķirīgajiem brīžiem. 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas iesāktais ceļš uz valstisko neatkarību un tautas griba to īstenot tika pārbaudīta ar atklātu padomju militāro spiedienu. 1990. gada nogalē Baltijā parādījās reāli draudi par “PSRS prezidenta pārvaldes” ieviešanu, kas nozīmētu faktisku pasludinātās neatkarības likvidēšanu un PSRS centrālās varas ietekmes atjaunošanu. 1991. gada janvārī šie draudi pārvērtās reālā militāra spēka izmantošanā, kas prasīja civiliedzīvotāju dzīvību.
13. janvārī agri no rīta radio pārraidīja Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna aicinājumu tautai pulcēties Rīgā. Pulksten 14.00 Rīgā, 11. novembra krastmalā, notika Latvijas Tautas frontes rīkotā “Vislatvijas protesta manifestācija saistībā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un Padomju armijas bruņotajām akcijām Lietuvā”. Tajā piedalījās ap 500 000 cilvēku. Šajā pašā dienā tika uzsākta barikāžu celtniecība Rīgā un diennakts maiņu nodrošināšana TV, radio, Augstākās Padomes, Ministru padomes un citu iestāžu aizsardzībai.
Barikāžu laiks Latvijai prasīja septiņas dzīvības. 16. janvārī, īpašo uzdevumu milicijas vienības OMON uzbrukuma laikā, pie Vecmīlgrāvja tilta, pildot dienesta pienākumus, tika nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. 20. janvārī, kad OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku, bojā gāja pieci cilvēki: skolnieks Edijs Riekstiņš, divi iekšlietu darbinieki – Vladimirs Gomonovičs, Sergejs Konoņenko – un Rīgas kinostudijas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. 21. janvārī nelaimes gadījumā barikāžu celtniecības laikā pie Augstākās padomes nama gāja bojā Ilgvars Grieziņš.
Barikādes ilga no 13. līdz 27. janvārim.
Pieminot barikādes, savās klases stundās skatāmies vēsturiskus video, klausāmies emocionālus barikāžu stāstus un atceramies, ka šī Latvijas vēstures lappuse nav un nebūs izdzēšama.
Iespējams vēl pieteikties šim “Barikādēm 30” veltītajam pasākumam